Labdien, visu dzīvnieku aizsargu vārdā vēlamies Jums pateikties par ceturtdien, 8.martā, Saeimas plenārsēdē pausto atbalstu nežēlīgas un Latvijas tradīcijām svešas kaušanas metodes aizliegšanai. Lai arī deputātu vairākums šo ideju neatbalstīja, tomēr tādi politiķi kā Jūs liek mums nezaudēt ticību un turpināt darbu cerībā, ka agri vai vēlu šis jautājums tiks atrisināts par labu dzīvniekiem, nevis šaurām un šaubīgām biznesa interesēm.
Šobrīd valodas referenduma jautājumā izskan daudzi un dažādie sabiedriski aicinājumi, kā rīkoties. Man kā politikas pētniecei tā ir ļoti interesanta parādība, ko līdzīgi retāk vērojam citās valstīs un ko var uzskatīt par Latvijas politiskās līdzdalības īpatnību. Latvijas politiskai kultūrai ir raksturīgi, ka politiski nozīmīgos brīžos dažādas sabiedriskās grupas vai organizācijas, publicē uzsaukumus līdzpilsoņiem ar lielu emocionālu un simbolisku uzsvaru. Atceramies, cik nozīmīgi šāda veida aicinājumi bija trešās Atmodas laikā, kad gan Rakstnieku savienība, gan citas kultūras darbinieku grupas un sabiedrībā ievērojamas personības, publicēja savus uzsaukumus tautai iestāties par brīvību un neatkarību. Tāpat kā tagad!
Interesantā kārtā ievērojamu personību sabiedriskiem uzsaukumiem ir arī vēsturiski precedenti gan valsts dibināšanas laikā, gan vēlāk. Varam būt lepni, ka pat vācu okupācijas laikā, 1944. gada martā, Latvijas kultūras un politiskā elite publicēja savu „Demokrātu memorandu”, aicinot atjaunot neatkarīgo un demokrātisko Latvijas valsti. Šo dokumentu parakstīja vairāki desmit mūsu valstsvīru, ieskaitot likvidētās Saeimas deputātus – Paulu Kalniņu un Konstantīnu Čaksti. Parakstījās arī vairāk nekā simts ievērojami kultūras darbinieki, tajā skaitā tādi gara milži kā Jānis Endzelīns, Kārlis Skalbe un Elza Stērste.
Arī šobrīd daudzas pilsoņu kopienas aicina nepalikt malā un aizstāvēt tautai un valstij būtisku vērtību – latviešu valodu. Nevarētu uzskaitīt visus aicinājumus, bet te daži piemēri: Latvijas Radošo savienību padome, Latviešu valodas attīstības kopa, Katoļu baznīcas vadība, Latvijas studentu korporācija un Latvijas Rektoru padome, Lielbritānijas un Īrijas latviešu biedrība, Latvijas Politiski represēto apvienība, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Jēkabpils Latviešu biedrība, jaundibinātā biedrība „Par latviešu valodu”, kā arī daudzi citi. Bijušas arī citas iniciatīvas – dzejoļi, video uzrunas, mūzikas klipu veidošana, sarkanbaltsarkano lentīšu nēsāšana pie apģērba. Sagaidāms, ka tieši pēdējās dienās pirms referenduma, uzsaukumu skaits vēl augs.
Saeimas deputāti noVIENOTĪBAS Andrejs Judins, Lolita Čigāne un Rasma Kārkliņaaicina uz sarunu par iemesliem, kāpēc jāpiedalās referendumā un jābalso „PRET” krievu valodu, kā otru valsts valodu. Diskusija notiks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, piektdien, 10. februārī, pl. 16.00.
Latvijā, tāpat kā daudzās citās mūsdienīgās demokrātijās, pārveidojās iedzīvotāju politiskās līdzdalības veidi. Pētījumi rāda, ka ļaudis arvien retāk uzticas tradicionāliem demokrātijas procesiem un vairāk cenšas izmantot tiešus līdzdalības veidus. Vairojas iesaiste lokālajā politikas līmenī, kā arī tādās aktivitātes, kur iedzīvotāji konkrēti saredz savas intereses, piemēram, akcijās pret savas tiešās vides piesārņošanu. Iedzīvotāji nav tik pasīvi, kā reizēm liekas, bet viņi grib iesaistīties veidos, kur var redzēt rezultātu. Pilsoņu iniciatīvas ir šāds konkrēts veids kur nonākt līdz rezultātam, un katram demokrātam ir iemesls priecāties, ka to nupat (19.01.) ar savu balsojumu par likumu par „kolektīviem iesniegumiem” trešā lasījumā atbalstīja Saeima.
Kā rādīja plašās debates, Saeima vēlas būt atvērtāka saviem pilsoņiem, un tā turpmāk īpašā procedūrā izskatīs ierosinājumus par jaunām politikas iniciatīvām zem kurām būs 10,000 vai vairāk parakstu. Jau 10. Saeimas laikā deputāti neformālā veidā „uzklausīja” portāla „manabalss.lv” iniciatīvu attiecībā uz likumu par atklātību par ofšoru uzņēmumu patiesajiem īpašniekiem. Tagad pilsoņi Saeimu varēs uzrunāt formālākā veidā, proti, ar kolektīvo iesniegumu ko regulē „Saeimas kārtības rullis”. Ja attiecīgie paraksti būs savākti, Saeimas prezidijs un Mandātu un ētikas komisija iniciatīvas izskatīs. Ja viss būs atbilstoši noteikumiem, jautājums nonāks lielā Saeimas plenārsēdē ,kur deputāti kopīgi varēs lemt, vai un kā uzsākt lietas tālāku risināšanu.
Manuprāt, var sagaidīt, ka daža laba pilsoņu iniciatīva būs pamats jauniem likumiem un programmām. Bet jāuzsver, ka šāds rezultāts nav vienīgais veids, kā jaunā līdzdalības procedūra veicinās dzīvāku demokrātiju. Saeima dažas pilsoņu iniciatīvas droši vien arī noraidīs un daži komentētāji baidās, ka tas radīs vilšanos arī šajā demokrātijas procesā. Es tā nedomāju. Dzīva demokrātija neizpaužas tikai rezultātā, bet arī procesā. Demokrātiskais piedzīvojums izpaužas pašā iedzīvotāju savstarpēja sadarbībā, kā arī mijiedarbībā ar saviem ievēlētajiem pārstāvjiem. Pilsoņu iniciatīvu gadījumā ļoti nozīmīga ir tieši šī mijiedarbība un komunikācija. Pirmkārt jau parakstu vācēji un parakstītāji veido publisku komunikāciju, argumentējot, kāpēc kāds ierosinājums ir svarīgs. Tad iesniedzējiem attiecīgi jācenšas pārliecināt Saeimu, kas atkal rosina diskusiju. Ja Saeima kolektīvu iesniegumu galu galā tomēr noraida, tā iesniedzējiem un plašākai publikai paskaidros savus iemeslus. Arī tā ir svarīga mijiedarbība ar sabiedrību.
Iemesli iniciatīvu tālāk nevirzīšanai varēs būt dažādi. Iespējams, ka dažs labs iesniegums būs nemākulīgi noformulēts vai arī nāks ar priekšlikumu, kas pēc savas būtības nav pieņemams. Jaunā likumā ir noteikts, ka priekšlikumi nedrīkst būt klaji aizskaroši vai vērsti pret demokrātiju, tai skaitā tādi, kas aizskar cilvēka cieņu, brīvību, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēka tiesības. Es ierosināju likumā ietvert šo pēdējo formulējumu, jo tas ir tāds pats kā Eiropas Savienības regulā par Pilsoņu iniciatīvām visas ES mērogā, kas stāsies spēkā šā gada 1. aprīlī. Demokrātija nenozīmē visatļautību. Likumā ir skaidri noteiktas robežas kolektīvo iesniegumu saturam, kā arī pastāv vairāki procesuāli filtri, caur kuriem priekšlikumiem būs jāiziet. Arī šajā ziņā jaunā iespēja pilsoņiem līdzdarboties ir solis Latvijas demokrātijas attīstībā. Demokrātija nav tikai TIESĪBAS pilsoņiem iesaistīties politiskajos procesos, bet arī ATBILDĪBA par savām iniciatīvām, godaprātu un attieksmi pret likumu, tiesiskumu un sabiedrību.
Kad ierunājāmies par problēmām iedzīvotāju saskarsmē ar varas pārstāvjiem, pārāk bieži atzīmējam, ka attiecības mēdz būt saspīlētas. Iedzīvotāji dusmojas un apsūdz ierēdņus pārspīlēti birokrātiskā uzkundzēšanās kārē, ierēdņi – vai politiķi – savukārt, sakreņķējas par ļaužu neizpratni, cik apzinīgi viņi rūpējas par sabiedrību un tās labumu. Kad tas viss kārtīgi apspriests, runātāji bieži nopūšas un saka: „Nav jau brīnumnūjiņas, kā lietas vērst uz labu!”.
Bet—brīnumnūjiņa tomēr ir! Saukšu to par labās gribas prezumpciju. Psihologi skaidro, ka divām personām sastopoties, katrs gan apzināti, gan neapzināti uzreiz uztver visdažādākos signālus no otra cilvēka sejas izteiksmes, stājas un zināms – no valodas. Ja sarunu partneri uzrunā ar priecīgu sveicienu un smaidu, otra puse uzreiz, vai pēc maza apmulsuma brītiņa, reaģē tāpat – tā atplaukst un rodas iespēja vest konstruktīvu sarunu par lietu. No savas pieredzes valsts pārvaldē varu apgalvot, ka vairumam valsts darbinieku ir laba griba, viņi no sirds vēlas savu darbu veikt tā, lai sabiedrībai un katram Latvijas iedzīvotājam būtu labāk. Manuprāt, arī vairums Latvijas ļaudis ir labestīgi un reizē tīri pragmātiski – negrib nevietā „ķert kreņķi”, kur nu vēl saskarē ar kādu valsts iestādi! Nu tad aicinu ikdienišķo saskari sākt ar prezumpciju, ka sarunu partnerim ir šī labā griba, un to izrādiet no savas puses! Un, ja tomēr otrā pusē gadīsies kāds saskābis nūģis, šā vai tā pasmaidiet! Kaut vai lai tam otram ir ko brīnīties—kas tam smaidīgam aiz ādas?
Valsts dzīvē ļoti liela nozīme ir politiskiem simboliem. Novembris ir mūsu cēlāko simbolu mēnesis, jo tad godājam savus brīvības cīnītājus un neatkarīgās Latvijas valsts dibinātājus. Izrādām godu un visas tautas atmiņā atdzīvinām mūsu varoņu un valstsvīru veikumu, to darām ar ziedu nolikšanu pie kritušo brāļu kapiem, ar karogu izkāršanu un ar svinīgām ceremonijām un runām. Dziedam himnu un viens otru sveicot stiprinām savu patriotismu, uzņemoties to apliecināt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Tas viss ir pacilājoši un reizē veido apziņu, kas ir mūsu valsts galvenās vērtības: brīvība, neatkarība, demokrātija un tiesiskums.
Diemžēl tiesiskuma pamatvērtības simbolisko apstiprinājumu šogad valsts svētkos apēnoja gadījums Valsts prezidenta rīkotā svinīgā koncertā, kad Aivaram Lembergam deva vārdu izteikt savdabīgu video-sveicienu. Tam, kam „dod vārdu” valsts reprezentācijas reizē ir liela simboliska nozīme. Gan es, gan citi klātesošie jutās aizskārti, ka dod vārdu personai, kas ir apsūdzēta smagos kriminālnoziegumos un kam 2008. gadā prokuratūra noteica nodarbošanās aizliegumu ieņemt Ventspils domes priekšsēdētāja amatu. Lai novērstu šādus simboliski kļūmīgus gadījumus nākotnē es kopā ar Saeimas deputātiem Lolitu Čigāni, Andreju Judinu un Alekseju Loskutovu esam nosūtījuši vēstuli Valsts prezidentam ar lūgumu paskaidrot notikušo. Jācer, ka panāksim savu mērķi, ka turpmākie valsts rituāli tiek veidoti apdomīgāk, līdzīgi kā tas notika pēc tam, kad pagājušā gadā muziķi aicināja svētku koncertā atskaņot nevis citu zemju, bet Latvijas komponistu darbus. Šo aicinājumu koncerta rīkotāji ņēma vērā, jādomā, ka tā būs arī ar citiem simboliskiem žestiem.
