ceturtdiena, 2012. gada 29. marts

Komunistiskā „psihiatrija” – vēl dzīva?

Nepiedodami ir valsts un ikviena politiķa līdz šim ignorētie PSRS noziegumi, kas tika vērsti pret disidentiem un kurus piespiedu kārtā ieslodzīja valsts psihiatriskajās slimnīcās. Šo cilvēku dzīves tika izpostītas, un viņu veselība sagandēta tikai tāpēc, ka viņi atļāvās un nebaidījās runāt par Latvijas valstisko neatkarību. Padomju režīma genocīds vērsās pret šiem cilvēkam ar visu savu nežēlīgo bardzību, kura pat pēc 20 neatkarības gadiem, netiek pilnvērtīgi atzīta. Vēlētos norādīt uz 7. marta „Latvijas Avīzes” rakstu „Traks uz mūžu”, kurā šis jautājums tiek aktualizēts. Kā norādīts rakstā, tad Lietuva un Igaunija šo postpadomju kauna traipu izdzēsa jau 90-to gadu sākumā. Pēdējais laiks to darīt arī mums.

Šobrīd Saeimā kopā ar kolēģiem esmu uzsākusi darbu pie likumiem, ar kuru palīdzību šo problēmu varētu atrisināt. Redzu trīs soļus:
  • Nepieciešams pilnīgi jauns likums, kurā būtu 3-5 panti, kas skaidri pateiktu, ka visi padomju genocīda psihiatriskajās slimnīcās ieslodzītie cilvēki, bija veseli.
  • Grozīt likumu par „Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” un noteikt, ka psihiatriskajās slimnīcās ieslodzītie disidenti ir „politiski represētās personas”.
  • Jāveido neatkarīgs ārstu un juristu apvienotais konsīlijs, kas lems par to ārstu atbilstību ieņemamajam amatam, kuri strādāja totalitārā režīma uzdevumā.
Skumjākais šajā stāstā ir tas, ka, ja cilvēks pauda savus uzskatus un tika spundēts, tad viņu slimu padarīja tieši zāļošana un spīdzināšana. Šis ir ārstniecības iestāžu, ārstu un politiskā režīma ētikas un tiesiskuma jautājums, kuru nedrīkst atstāt bez risinājuma!

Foto avots: http://erikbrewer.wordpress.com/2011/03/12/does-the-bible-promote-communism/

1 komentārs:

  1. Visnotaļ atzīstama iniciatīva - kaut vēlu, bet tomēr galu galā ļaut sabiedrībai arī pēcpadomju Latvijā apjēgt, kā padomju gados psihiatrijas kategorijas un paņēmieni dažkārt tika vērsti nevis pret slimību, bet gan pret idejām, nostājām un pasauluzskatiem.

    Taču, no otras puses, patlaban šajā blogā lasāmajos, likumdēvējiem izvirzītajos priekšlikumos dalījums "melnajos un baltajos" šķiet visai abstrakts un vienkāršots.

    Rakstot jaunu likumu, būtu jāņem vērā arī to morālo un kultūras nozīmju spektru, kādu padomju Latvijā sevī ietvēra tādi jēdzieni kā "vesels" un "slims", "normāls" un "nenormāls", tostarp medicīnisku un psihiatrisku diagnožu kontekstā. To vairāk nekā divas desmitgades pētījusi Bristoles universitātes emeritētā profesore Vieda Skultāne. Skat., piem., īsu izklāstu par viņas rakstu
    http://mentalhealthandcapacitylaw.wordpress.com/2012/03/19/the-appropriation-of-suffering-by-vieda-skultans/
    Skat. arī 8.-11. zemsvītras piezīmi manā rakstā: Lūse, A. 2011. From social pathologies to individual psyches: psychiatry navigating socio-political currents in 20th-century Latvia. History of Psychiatry 22:20-39.

    Ar cieņu,

    Agita Lūse
    http://www.researchgate.net/profile/Agita_Lse/

    AtbildētDzēst